Ak, Ziedoni, Ziedoni...

Sāku domāt, ka nav iespējams uzrakstīt teātra izrādes recenziju tā, lai neizklausītos pēc snobiska ērzeļa. Nu, vai vismaz es to nemāku izdarīt.

Filmas, filmiņas...

Pagājušajā gadā Līvai solījos uztaisīt topu pēc Oskariem, bet, protams, par to laimīgi aizmirsu. Šogad labošos un sarakstu ar 2013.gada filmām esmu sagatavojusi jau tagad. Princips tāds pats kā grāmatām - 10 labākās, kas šogad patrāpījušās ceļā, neņemot vērā ne izdošanas gadus, ne ekrāna izmērus, bet skatoties tikai uz to, vai filma šajā gadā redzēta pirmo reizi.
Protams, teorētiski šis saraksts nozīmē, ka šogad neko jaunu vairs skatīties nedrīkstu, bet tas nu galīgi nebūtu godīgi.

Grāmatas, grāmatiņas...

Guna jau par savām gada mīļākajām grāmatām paspējusi pastāstīt, tad nu pienācis laiks to izdarīt arī man (ko tik nedarīsi, lai nevajadzētu kravāties). Goodreads čukst priekšā (jo pati es to nekad nebūtu varējusi atcerēties), ka 7 grāmatas manā grāmatu listē šogad izpelnījušās 5 zvaigžņu statusu, bet in retrospect dažām noteikti vajadzētu dot vairāk zvaigznīšu, kamēr dažām varbūt tās vajadzētu noņemt nost. Vispār gads pagāja dīvainu grāmatu pavadībā, kuras tika izlozētas ar lapiņu palīdzību vai lasītas kādu līdz galam neizprastu iemeslu dēļ. Varbūt interesantāk būtu taisīt/lasīt anti-topu, jo par sliktām grāmatām diemžēl parasti ir vairāk ko teikt.
Anyway, here it goes.

čīksts

Palasīju Gunas bakalaura darbu.
Sliktā ziņa: Sajutos stulba un nepiemērota tam savam nākotnes plānam, kādu esmu sev šobrīd radījusi.
Labā ziņa: beidzot tā līdz galam samierinājos ar bakalaura 9, jo tapa skaidrs, ka līdz 10 mans darbs pilnīgi noteikti nevilka.


Vispār cilvēks ir tāda interesanta radība. Vienu brīdi varu sēdēt un slīkt pašapmierinātība par to, cik lieliska un gudra esmu, bet nākamajā brīdī šķiet, ka labāk mani izolēt no inteliģentu cilvēku sabiedrības. Pēdējā laikā gan to otro brīžu ir krietni vairāk. Vecums laikam nenāk viens.

What do you do when you feel like a crappy human being?
You go to bed.

If you only read the books that everyone else is reading, you can only think what everyone else is thinking.

(Haruki Murakami)

Varbūt ar šo var izskaidrot arī līdzīgo/gandrīz identisko smadzeņu šūnu sindromu?

Pirmā izstāde "Days of International Education" veiksmīgi pārdzīvota. Sāpes kājās sasniedz neaprakstāmus augstumus, bet kopumā pieredzi var uzskatīt par diezgan pozitīvu (tulkojums: neizgāzos kā veca sēta).
Ar šausmām gaidu rītdienu, kad vajadzēs iespēt izdarīt visas universitātes lietas.

Only operettas and films portray sex to the accompaniment of resounding laughter.

(The Culture Industry: Enlightenment as Mass Deception)

Huh. I must have missed that particular film.

ASV ātrās ēdināšanas kompānija «Subway» līdz gada beigām plāno sākt darbību Latvijas un Lietuvas tirgos, paziņojis «Subway» reģionālā direktora vietnieks Maiks Čarests.

Apollo ziņas

Have I died and gone to heaven? Jo es jau kādus pāris gadus ik pa laikam ieminos, ka man pietrūkst Subway. Var gadīties, ka viņu sendviči īstenībā nemaz nav tik lieliski, cik tos ir padarījusi mana aktīvā iztēle, kurai patīk apaudzēt manas atmiņas ar mītiskiem un ļoti dramatiskiem īpašības vārdiem. Tagad es vismaz par to varēšu pārliecināties, neizbraucot no valsts.

Sixsmith,
Shot myself through the roof of my mouth at five A.M. this morning with V.A.'s Luger.

David Mitchell (Cloud Atlas)

Kaut kas šajā visnotaļ depresīvajā teikumā liek skudriņām skriet pār kauliem un dod man kārtējo iemeslu no jauna iemīlēties Cloud Atlas. 

Ar grūtībām izvēlusies no gultas plkst 11:30 pēc kārtējās nespējas aizmigt līdz apmēram 3:00, secināju, ka laikam mans dzīves ritms atgriezies ierastajās sliedēs. Vairs nebraukāju ekskursijās, nerunāju franciski un neēdu restorānos katru otro dienu, bet rakstu motivācijas vēstules, slinki tīru māju un pārlasu grāmatas (un skatos stulbus seriālus. Un hokeju. Un čīkstu par dažādām lietām. Un sarkasmu izmantoju kā savu personīgo oficiālo valodu.).
Anyway, it's good to be back :)

let me paint you a picture

Šķiet, ka, ja ne pilnai laimei, tad vismaz vienam absolūta miera un labsajūtas momentam man īstenībā neko daudz nevajag. Ne princi baltā zirgā, ne villu Itālijā, ne perfektus laikapstākļus 24/7. Pietiek tikai ar svētdienas pēcpusdienu kādā Briseles āra kafejnīcā kopā ar pāris foršiem cilvēkiem un grāmatu rokās. Uz galdiņa stāv iespējams garšīgākie salāti pasaulē, bet blakus kūp kapučīno tase ar milzu kaudzi putukrējuma, kas palēnām izkūst kafijā. Turpat blakus braukā mašīnas, staigā cilvēki un visapkārt nemitīgi skan franču valoda, bet par spīti visai kustībai un trokšņiem tik un tā pārņem neaprakstāmi lieliska miera un savā ziņā laimes sajūta.
Angļiem ir tāds vārds kā content, kura nozīme kopumā ir pat ļoti pozitīva, lai gan man tas vienmēr licies pārāk pasīvs un stagnants. Tagad sāku domāt, ka tas ir īstais vārds, lai aprakstītu īsus laimes mirklīšus, kas varbūt nav ārkārtīgi sevišķi vai kaut kādā veidā neaizmirstami un īpaši, bet toties ir ļoti pacilājoši.

Pirms pāris dienām konstatēju, ka mans mentālais stāvoklis vairāk vai mazāk ir nostabilizējies, tāpēc atliek vien secināt, ka laika posms, kas man ir nepieciešams, lai pienācīgi iedzīvotos kādā vietā, ir aptuveni divas nedēļas. Lai vai kā, visi ikdienišķie jautājumi* ir atkāpušies fonā, bet priekšplānā uzradušies citi. Varbūt ne gluži jautājumi, bet tādas kā eksistenciālas pārdomas 'kāpēc es esmu korķītis?' garā vai vismaz uz to pusi. Pagaidām gan šīs pārdomas peld kaut kur pa smadzeņu ārējo slāni un baudīt dzīvi sevišķi netraucē, bet tik un tā jāsecina, ka trīs nedēļas varbūt ir tas ideālais laika posms, ko pavadīt ārzemēs, lai, dodoties prom, nebūtu jāslīkst pašai savās un vēl arī jauniegūto draugu asarās. Spriežot pēc manis un citiem cilvēkiem, kas te ir, jau divās nedēļas vien var paspēt paraudāt, iemīlēties, sailgoties, sapriecāties, saškroboties, izklaidēties, piedzerties, sadraudzēties, vilties, apmaldīties, saslimt, safārēties, apvainoties, uzticēties, nomierināties, noskumt un smieties līdz tādai stadijai, ka vairs nav iespējams elpot. Kā arī tam visam pa vidu kaut kādā neaptveramā veidā nedaudz arī pamācīties franču valodu.


*ko ēst? kur? kā pareizi izrunāt tavu vārdu? cik tas maksā? kur ir mans datora vads? vai jums ir kaut kas, kas nav vafeles? kas pie velna ir 'la plie'? kur ir virtuve? kā izrunā vārdu 'Stijn'? kā sauc šo konkrēto personu? vai kāds atceras kurā stāvā es dzīvoju? kāpēc ir tik karsts? kā var atvērt manu logu?  pag, kur ir virtuve? kur paliek mana nauda? kā [insert any word here] pateikt franciski?

Jau 11 dienas Briselē. Jau 10 dienas katru dienu ir ap +30 grādiem. Šodien vēl klāt nācis tas prieks, ka nav ne vēja pūsmiņas. Cilvēki lielākoties pārtiek no ūdens un viegli savītušiem augļiem. Īsāk sakot, ir tik karsts, ka grūti pienācīgi funkcionēt, kur nu vēl runāt kādā svešvalodā. Īstais brīdis jaunam bloga ierakstam.

Lekcijas.
Neesmu pārliecināta, vai vienkārši esmu aizmirsusi pirmo franču valodas semestri vai arī šī tēma tika izlaista, bet iepazīšanās ar franču fonētisko alfabētu man šķiet kā pilnīgs jaunums. Jūtos viegli nomaldījusies visās nazālajās skaņās, bet mūsu miniatūrā, brīžiem dusmīgā profesore izliekas, ka, kad sakām 'un bon vin blanc', visi vārdi neizklausās pēc drausmīgas nazālas gārgšanas. Arī daži gramatikas likumi ir pazuduši no manas galvas (vai arī tur nekad nav bijuši), tāpēc patīkami tos atkārtot un uzreiz arī pielietot dzīvē. Vispozitīvākais aspekts laikam ir tas, ka profesores ir ārkārtīgi entuziastiskas, draudzīgas un nemāk izrunāt mūsu vārdus. Manas spējas komunicēt franciski palēnām uzlabojas, bet vairāk kvantitātes, ne kvalitātes ziņā (viena meitene no Parīzes gan teica, ka es ļoti labi runāju, bet man šķiet, ka viņa zināja, ka bija mana dzimšanas diena).

Brisele.
Skaista pilsēta. Drausmīgs internets (lai gan tā droši vien ir universitātes, ne pilsētas vaina). Viss ir bezjēdzīgi dārgs, bet pat pie tā palēnām pierodu. Toties nevaru pierast pie konstantā cilvēku daudzuma uz ielām. Par laimi (?) dzīvoju nomalē, tāpēc nav katru dienu jāspraucas cauri multinacionālam pūlim, lai nokļūtu universitātē, bet vakar valsts svētkos gan likās, ka nekad no Briseles centra prom netikšu. Šķiet, visa Beļģija bija sabāzta Briseles parkā pie karaļa pils. Pagaidām apmeklēts 1 muzejs, izstaigāts viss pilsētas centrs, kā arī nogaršots beļģu alus, ceptas garneles un frī kartupeļi. Nezināmu iemeslu dēļ bāros ir atļauts smēķēt.

Pēc divu stundu mocīšanās esmu sapratusi, ka nemāku rakstīt blogu. Lai vai kā, Brisele ir forša, cilvēkiem šeit nav ne vainas, franču valoda palēnām nostiprinās manās smadzenēs (paralēli no turienes pazūd krievu valoda) un sestdien ir ieplānots ceļojums uz mazu Beļģijas pilsēteli, jo foršs oficiants teica, ka tur ir jauki. C'est tout.

huh.

Vai visas pasaules franču valodas skolotājiem ir kāda slepena noruna? Kādā mistiskā likumu grāmatā pieminēts, ka, mācoties šo valodu, obligāti jāpiemin ONG, Alain Souchon un lāču palaišana Pirenejos? Tāpat kā, mācot visu par un ap angļu valodu, nedrīkst nerunāt par I wandered lonely as a cloud?

Est-ce que vous speak English? Nē?

Man patīk distancēt savas smadzenes no pārējā ķermeņa un runāt par tām trešajā personā, jo tādējādi es sevi mierinu ar domu, ka tikai manas smadzenes mēdz būt pastulbas, es pati nē.

Lai vai kā, jau trešo dienu lielākā daļa sarunu man apkārt notiek franciski. Tā kā mans plāns ne ar vienu nedraudzēties ir nedaudz izgāzies (nākamajās trīs nedēļās visu, protams, vēl var labot), tad arī man nekas cits neatliek, kā mēģināt runāt šajā valodā, kas nozīmē: a) visas manas domas lielākoties tiek aprakstītas tagadnē; b) visas manas sarunas ir ļoti primitīvas un īsas, jo neviens šeit nerunā par ong, la chirurgie esthetique vai ko tamlīdzīgu (paldies Alter Ego); c) es nevaru nevienam pastāstīt, cik lieliska esmu, jo man nav attiecīgā vārdu krājuma (p.s. es zinu, ka sarkasms slikti ceļo pa raktiskiem kanāliem, tāpēc just in case - tas bija sarkasms, nevis mana augstprātība. Mana augstprātība izpaužas citādāk.). Tā nu pēc garas un nogurdinošas dienas franciski, es laimīgi cilpoju tikties ar beļģieti, ar kuru iepazinos Anglijā, nespēdama vien sagaidīt, kad varēšu atgriezties pie tik ļoti ierastās angļu valodas.

BET! Nekā nebija. Šķiet, ka manas smadzenes pielāgojušas manu angļu valodas līmeni manām franču valodas zināšanām, kā rezultātā es neesmu spējīgā normāli komunicēt ne vienā, ne otrā valodā. Vārdi jaucas kopā, laiki saplūst vienā lielā pafutupresent un vispār gribas ierakties savā cepeškrāsns istabiņā (saule logā visu dienu, super) un klusi dungot pie sevis latviešu šūpuļdziesmas. Katru vakaru jūtos pārgurusi no aktīvas domāšanas (nez, ko tas liecina par to, cik daudz es ikdienā piedomāju pie tā, ko saku). Un man pat vēl nav sākušās lekcijas!!!!
Vārdu sakot, manas smadzenes un es jau esam pārkarsušas. Nostājos šodien blakus vācu meitenēm un kādas 3 sekundes biju pārliecināta, ka māku vāciski. Ja kaut kur vēl dzirdēšu krievu valodu, sākšu raudāt.

P.S. Man šķiet, ka te nav odu (čau, Līga, kā Tev patīk mans ģenitīvs?).

pirmo divu dienu iespaidi

Haotiskā un neloģiskā secībā.

• franču skaitīšanas sistēma (nu, tā, kur, lai pateiktu 91, jāsaka 4x20+11) var iet ieskrieties, jo beļģi izmanto tādu lietu kā septante un nonante.
• man ir tādas aizdomas, ka kokā, kas ir netālu no mana loga, dzīvo kāds bļaustīgs putns. Vai nu tā, vai arī mūsu papagailis ir ierāpies manā koferī un tagad no turienes skaļi kliedz.
• te ir saldējuma mašīnas. Like, riktīgās saldējuma mašīnas, kuras braucot spēlē mūziku un tad viņām pakaļ skrien bērni. Apsveru iespēju skriet viņiem līdzi.
• izrādās, ka es māku pajautāt ceļu franciski. Vēl vairāk mani pārsteidza fakts, ka es sapratu, ko man atbild.
• nevertheless, manu stipri ierobežoto franču valodas zināšanu dēļ ir praktiski neiespējami uzturēt normālu sarunu. Netīšām uzdūros vienam kanādietim un gandrīz nogāzu viņu no kājām, ļoti ātri un ļoti daudz (un visticamāk ļoti nepareizi) runājot angliski.
• cilvēki, kas dzīvo manā stāvā, acīmredzot ir neredzami (oxymoron), jo es pagaidām esmu manījusi tieši vienu, un tā meitene dzīvo kādas 10 istabiņas tālāk, bet dzirdu es vairāk cilvēkus. Pat virtuvē vai tualetē vēl neesmu nevienu dzīvu dvēseli manījusi. Starp citu, virtuves iekārtas ir nesaprotami radījumi, kuriem man bail iet klāt.
• vakar lēnā solī staigāju pa tuvāko apkārtni, lai atrastu kaut ko, kas izskatās pēc pārtikas veikala. Ejot garām kādai kafejnīcai ar galdiņiem uz ietves, izdzirdēju teikumu: "Labāk sēdēsim šeit ārā." Gandrīz piegāju klāt apsveicināties, bet tad sapratu, ka latvieši Briselē nav nekas neparasts. To apstiprināja arī mana eksaminētāja, kura teica, ka Briselē, Ņujorkā un Cīrihē var atrast absolūti visu nacionalitāšu pārstāvjus.
• vakar aizgāju gulēt tā ap 20:00 un nogulēju 11 stundas no vietas, pa vidu ik pa pāris stundām pamostoties un samulstot par savu atrašanās vietu. Izvirzu teoriju, ka franču valodas lietošana mani nenormāli nogurdina (kas arī izskaidro žāvāšanos franču valodas lekcijās 4 gadu garumā).

C'est tout. Kā var redzēt, nekas nenormāli aizraujošs šeit nenotiek.

a very disgruntled rant

No medium is inherently better than any other.

Michael Chabon (TAAoK&C)

Vienmēr licies, ka snobiski (?) noskaņoti cilvēki (un, ja godīgi, es jau sevi uzskatu par diezgan snobisku) aiz sajūsmas lauž krēslus, kad rodas iespēja pasmieties par Holivudas action/adventure/fantasy/sci-fi/comedy filmām un cilvēkiem, kas tās skatās. Vēl es iedomājos, ka viņi to dara dzerot vīnu un veicot Silvijas Platas darbu priekšlasījumus vai skatoties obscure japāņu filmas, kas filmētas ar mobilo telefonu režisora pagrabā.

Guess what? Es varu no rītiem lasīt Silviju Platu Viljamu Šekspīru un vakarā skatīties visus Iron Man pēc kārtas (lielākoties tāpēc, ka man nav darba), un ne vienmēr ir garants, ka Šekspīrs mani aizkustinās vairāk nekā Tonija Stārka šrapneļi sirdī vai Breda Pita World War Z mati. Ciest nevaru, ja man liek justies vainīgai vai, vēl trakāk, muļķīgai par kaut ko, kas man ārkārtīgi patīk un kas mani personīgi aizkustina. Es lielākoties bez problēmām panesu labi pamatotus viedokļus, kas vienkārši nesakrīt ar manējiem. Bet cilvēki, kuri nespēj no kaut kādām lietām izvilkt kaut ko priekš sevis (kas ir normāli) un tāpēc jūtas absolūti tiesīgi uzskatīt šīs lietas par kaut kādā veidā zemākām (kas nav normāli), manī izraisa visai neraksturīgas agresijas (un verbālās/rakstiskās caurejas) lēkmes.

Secinājums: ir lieliski, ja cilvēkam piemīt spēja atmest žanriskus un visādus citādus aizspriedumus. Varbūt vienkārši četru gadu laikā esmu pieradusi pie savām filoloģēm, tāpēc laiku pa laikam, iegriežoties ne-filoloģiskajā pasaulē, jūtos nedaudz izmesta no laivas. Nezinu, vai tas ir saistīts ar izglītību vai arī ar ko citu, bet, ja es tagad viņām no visas sirds paziņotu, ka Borats ir mana mīļākā filma un Uliss mīļākā grāmata, man gribētos cerēt, ka viņas no mani neatteiktos. Varbūt tikai, labu gribēdamas, pierakstītu pie psihiatra. Nezinu, vai to sauc par daudzpusīgumu, pakļaušanos masām vai bērnišķību un gaumes trūkumu. Man tīk domāt, ka tas ir open-mindedness.

Jo tuvāk nāk 12. jūlijs, kad man jādodas uz Beļģiju, lai trīs nedēļas mācītos franču valodu, jo vairāk saplok mans entuziasms to darīt. Kad pieteicos, laikam tā īsti neaptvēru, ka man 6 stundas dienā būs jāmācās franču valoda. Huh.

On an unrelated note, pieteikums maģistrantūrai iesniegts, ja par pieteikuma iesniegšanu var saukt podziņas nospiešanu un šķiršanos no 15 Ls. Cerams, ka nenāksies rūgti nožēlot. Sliktākajā gadījumā vismaz būs jauni Maximas joki un citas smieklīgas lietas.

Bridžetas Džounsas gay best friend Toms pazaudējis telefonu, un tas ir nokļuvis miskastē. Viņa tam dodas pakaļ.

Ended up flinging long leather jacket on top of bra and knickers and going out into street to wait till Tom rang the phone so could find out which [bin] it was in. Was just standing on wall peering into the dustbins when a familiar voice said, 'Hello.'
Turned round and there was Mark Darcy.
'What are you doing?' he said.
'I'm waiting for the dustbin to ring,' I replied with dignity, pulling jacket around self.
'I see.' There was a pause. 'Have you been waiting... long?'
'No,' I said carefully. 'A normal amount of time.'
Just then one of the dustbins started to ring. 'Ah, that'll be for me,' I said and started to try to reach into it.
'Please allow me,' Mark said [..], reached into the dustbin and picked out the phone.
'Bridget Jones's phone,' he said. 'Yes, of course, I'll put her on.'
He handed it to me. 'It's for you.'

Helen Fielding "Bridget Jones: The Edge of Reason"

Līga apstrādāja manas bloga reakcijas. Tagad, lasot manus ierakstus, drīkst būt trīs veidu izjūtas:

• drīkst sasmieties;
• drīkst nesmieties;
• drīkst domāt, ka es esmu lieliska.

That's all.

Par un ap Jāņiem

Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem tā īsti nepatīk svētki. Bērnībā ar nenormālu sajūsmu gaidīju katrus saulgriežus/dzimšanas dienas/vārda dienas, bet kaut kādā vienā brīdī pār mani nāca apgaismība, ka lielākoties iznāk visos tajos pasākumos vilties. Kā teiktu Prāta Vētra (un es viņiem pilnībā piekrītu): "Tā nogurt var tikai no svētkiem." Bet, ja ir kādas divas lietas, kas Jāņos nekad neliek vilties, tad tās ir "Skroderdienas Silmačos" un "Limuzīns jāņu nakts krāsā".

Nezinu, kas latviešiem ir ar pašiem Jāņiem, bet, manuprāt, "Limuzīns" ir viens no labākajiem taustāmiem piemēriem latviešu humoram, kuru bieži vien var nosaukt par neeksistējošu, pateicoties lielākajai daļai oriģināl- tv/filmu. Laikam trūkst kaut kāda knifiņa (vai arī labu režisoru. vai arī harizmātisku aktieru.), kas ļautu pārlikt visnotaļ īpatnējo latviešu humora izjūtu no individuālām personām uz kādu plašsaziņas līdzekli. Varbūt kaut kur zudusi prasme pasmieties pašiem par sevi, jo visiem jaunākajiem raidījumiem/seriāliem pa porām spraucas laukā tas, cik ārkārtīgi svarīgi un nopietni viņi paši jūtas.

Lai vai kā, runājot tieši par "Skroderdienām", no kurām es tikko atgriezos ar smaidu uz sejas un absolūti nopietnu mērķi šovakar cept plānās pankūkas un noskatīties iepriekšējo Nacionālā teātra iestudējumu (paldies, youtube), jāsaka, ka kopumā izrādes kocepts nav tas pats ģeniālākais un humors arī varbūt nav tas atjautīgākais. Bet tik un tā Nacionālā lielā zāle katru gadu ir pilna. Šo konkrētu uzvedumu es iepriekš nebiju redzējusi jebšu (čau, Guna) pirmizrādi tas piedzīvoja 2010. gadā, un jāsaka, ka šis noteikti nav mans mīļākais atjauninājums. Varbūt tāpēc, ka ne pārāk labi zinu Nacionālā jaunāko aktieru paaudzi (kura vairs īstenībā nemaz nav tik jauna). Varbūt tāpēc, ka dažu tēlu interpretācija nesakrita ar manu redzējumu. Varbūt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka iepriekšējo iestudējumu biju redzējusi pietiekami daudz reižu, lai tas cieši saaugtu ar manu izpratni par lugu un tās tēliem.
Par spīti šādiem sīkumiem, kas būtībā nav saistīti ar pašu uzvedumu, bet gan maniem iekšējiem aizspriedumiem, izrāde tik un tā pacēla manu garastāvokli nedaudz uz augšu, jo atkal smējos par tiem pašiem jokiem un galvā dziedāju līdzi tām pašām dziesmām. Vēlme pēc tādiem riktīgiem latviešu Jāņiem arī uz brīdi pazibēja kaut kur prāta nostūrī.

Līga: Tā kā nebija "absolventu" kolas, būsim tikai "draugi" :D
Es: Nooooooooooooooo!
Līva: Prieks, ka Ilzē draudzības gars ir dzīvs! :D

Makbets

Ar nelielu līkumu nokļuvušas Valmierā (mana tēta reakcija uz viņa nepareizajām ceļa norādēm: "Ak, tu teici Valmiera. Man likās - Smiltene."), apsēdāmies pustukšā zālē ar domu vērot tikko izlasīto Šekspīra "Makbetu". It kā zināju, ka tas būs kaut kas citāds jeb uztveres ziņā visai sarežģīts divdaļīgs autorpriekšnesums (N.Naumanis), tomēr tam, kas uz skatuves notika un nenotika, laikam līdz galam nebiju gatava.

No Makbeta palikušas pieturzīmes, ar kurām režisors tad nu spēlējas pēc savas patikas (mūsu gadījumā gan nespēlējas tieši no skatuves, jo režisora ierasto vietu izrādē ieņēmis cits Valmieras teātra aktieris). Izrādes laikā izgāju cauri neierasti plašam emociju klāstam - brīžiem gribējās sajūsmā iesaukties, brīžiem spurdzu piedurknē, brīžiem palika slikti un brīžiem neizprantē vēlējos pamest teātra ēku. Tomēr "pamest ēku" nez kāpēc ne mirkli nav iespējams pat tad, ja to gribas, jo no izrādes nav iespējams novērsties. Neatliek nekas cits kā ar mazliet perversu baudu to skatīties līdz aprautajam galam.
Būtībā esmu līdz sirds dziļumiem pret teoriju "forma > saturs" un izrādes sākumā uz mirkli baidījos, ka tieši tas būs noticis šajā "Makbeta" interpretācijā. Tomēr, lai gan izrādē Saturs ir novirzīts fonā un brīžiem pat aizsūtīts mājās, neradās sajūta, ka tā vietu būtu ieņēmusi Forma. Drīzāk režisors kā tādas sīpola kārtas nomizojis nost lugas Saturu, atstājot ārkārtīgi subjektīvu, bet tajā pašā laikā saistošu Būtību, pieliekot tai klāt attālinātu, bet ne neatbilstošu Formu. Tāpat kā var priecāties par meistarīgi un pārliecinoši izteiktu viedokli, pat ja tas neatbilst tavējam, tāpat arī var baudīt Nastavševa "Makbetu" arī tad, ja ne vienmēr visur var saskatīt tā jēgu vai atbalstīt izvēlētos paņēmienus.
Tajā pašā laikā jāsaka, ka izrāde tomēr cenšas pagrābt nedaudz par daudz. Kā skatītāja jutos raustīta no vienas metaforas pie otras - te runa par teātra pasauli, te par nepiepildītām ilgām pēc turpinājuma, te - par varaskāri vai sabiedrības butaforisko skatījumu, meklējot (un bieži vien arī atrodot) it visā slavu un varu. Un tad pēkšņi pazūd visas saprotamās vai nesaprotamās alegorijas, atstājot uz skatuves vien pliku "Makbeta" dialogu. Vārdu sakot, nedaudz, pavisam nedaudz trūka kaut kāda viena fokusa, kas visu savāktu kopā. No recenzijām var noprast, ka parasti šo kopības un saistības izjūtu dod režisors, bet tad jātiek galā ar problēmu, ka reizēm režisors nevar ieņemt savu vietu.

Pēcgarša ir spēcīga, un man šķiet, ka izrādes dēļ noteikti vērts doties uz Valmieru. Tomēr vērts doties tikai tad, ja saprot, ka izrāde ir atvērta – ar noteikumu, ka atvērts ir arī skatītājs (M. Treile).

'Oliver' was tightly plotted and shaped from the start.

Claire Tomalin (Charles Dickens: A Life)

Grāmatā tikko pazuda ticamības moments.

Zinu, ka Doctor Who ir tāds seriāls, kuru nav iespējams izskaidrot un kurš ne visiem iet pie sirds. Nezināmu iemeslu dēļ esmu ar viņu ļoti saaugusi. Šodien kādu piekto vai sesto reizi skatījos sēriju The Girl in the Fireplace un kādu piekto vai sesto reizi arī apraudājos.

Lai vai kā. Pat tad, ja seriāls neiet pie sirds, mūzikas lieliskumu noliegt nedrīkst: Madame de Pompadour

Dienas kopsavilkums

• Apraudājos metodiķes kabinetā, jo netieku uz universitātes iestājeksāmeniem, kurus nav iespējams likt nevienā citā datumā
• Ar Gunu kādas 5 min pavadījām dūmu ieskautas, jo tieši tajā laikā, kad esmu universitātē (apm 15 min nedēļā), ir jārīko ugunsdzēsības trauksme
• Kebabs > filma, ja iepriekšminētā filma ir "The Host"
• Acīmredzot manam "nesaprotu, kā var nesaprast" sindromam ir smalkāks nosaukums: expert blindness
• Izlaidumu, lūdzu, nē

Bonusam arī dienas ticējums: Ja iedod darba vadītājai parakstīt dokumentāro lapu, tad šajā dokumetārajā lapā pēc pāris stundām tiks atrasta kļūda.

Vakardienas atklāsme: Pat labās ziņas manā gadījumā ir tikai veiksmīgi nomaskējušās sliktās ziņas.

Allusions in Unexpected Places: Part 2

1) Serve God, love me, and mend.
2) Man is a giddy, flighty thing: that’s my conclusion.

William Shakespeare (Much Ado About Nothing)

1) Serve God, love me and mend
    This is not the end.

2) But man is a giddy thing
    Oh man is a giddy thing

Mumford & Sons (Sigh No More)

Apparently Mumford & Sons and dear old Shaky have a thing.

Allusions in Unexpected Places

Stars, hide your fires;
Let not light see my black and deep desires.

William Shakespeare (Macbeth)

Stars hide your fires
These here are my desires

Mumford & Sons (Roll Away Your Stone)

Vienmēr esmu teikusi, ka gala darbus rakstu ar lielu patosu un dramatisma (dramatiskuma?) piegaršu, bet tagad man ir pierādījums. Pasniedzēja manā bakalaura darbā bija tik ļoti apnicis rakstīt vārdu exaggerated, ka pēdējās pāris lapās saīsināja to uz ex un vilnīti zem attiecīgā teikuma.

Interesanti tas, ka iepriekšējās darba vadītājas mīļākais komentārs bija too vague. Laikam pārāk ļoti to ņēmu pie sirds, jo šogad visu laiku izpelnos tekstu try to be less categorical.

Visu dienu vāļājos pa māju, skatoties britu tv šovus, lasot dažādas muļķības un sapņojot ar vaļā acīm. Varētu domāt, ka tagad man būtu jābūt izniekotas dienas sajūtai, bet tā kā es to visu darīju ar zaļās tējas tasi rokās, tad nez kāpēc tādas sajūtas nav. Huh, who knew.

teātra tumsa

Disclaimer: piedodiet man manu banalitāti.
Salīdzinoši nesen pār mani nāca apgaismība, ka būtībā vēl esmu mazs bērns, jo man ir bail no tumsas. Precīzāk, gluži kā anekdotē par bailēm no zobārstiem, kuri lielos daudzumos var paslēpties tumsā, man vienkārši ir bail no klaiņojošiem suņiem, kuri var izdarīt tieši to pašu. Lai vai kā, stāsts šoreiz ne par to, kāpēc man nepatīk tumsa, bet par to, kāpēc patīk.

Ir tāda tumsa, ko man patīk saukt par "teātra tumsu". Tas ir tad, kad priekškars vēl ir ciet, bet gaismas jau nodzisušas, tāpēc zālē ir tāda pilnīgi melna tumsa*, ka nevar redzēt pat paša roku sev tieši degungalā. Gluži kā Ziedoņa Melnajā pasakā. Un gaiss smaržo pēc teātra putekļiem, bet apkārt nedaudz čum un mudz pārējie skatītāji, cenšoties ērtāk iekārtoties savās lētākās vai dārgākās vietās. Tā pat nav tā pati tumsa, kas dažreiz ir pēc izrādes, jo tad pa galvu maisās visādas domas un apcerējumi par redzēto, un reizēm tajā pēc-izrādes tumsā nedaudz salūst sirds vai gribas smieties, vai histēriski raudāt un cerēt, ka gaisma tuvākajā laikā ieslēgta netiks. Bet teātra tumsas laikā, pirms-izrādes tumsas laikā, pakrūtē lido melni taureņi un kādā prāta nostūrī varbūt arī parādās pa kādam melnam, apkaltušam sapnim, bet visam pāri ir melna, silta, putekļaina, teātra tumsa, no kuras reizi pa reizei iznirst kas bezgala ģeniāls.




*Šādos brīžos nedaudz ienīstu mobilos telefonus, jo viņi bojā manu teātra tumsas brīdi.

Grāmata jauc galvu.
Atpūšoties no bakalaura darba, ik pa brīdim nolieku datoru malā un mazliet palasu savu šī brīža lasāmvielu - A.S. Byatt Posession. Viens no galvenajiem varoņiem tur ir kāds izdomāts Viktorijas laika dzejnieks, par kuru tad nu mūsdienās visi runā, raksta un kuru visi pēta.
Tā kā es rakstu savu darbu par pavisam īstu Viktorijas laika rakstnieku, tad brīžiem man tas izdomātais ar to īsto sajūk kopā un manā darbā parādās lielas muļķības par ūdens nozīmi dzejā vai to, ka nesen tika atklātas jaunas Dikensa vēstules. Iet ciet?

Ghost of Philologist Future

Ar četriem gadiem tomēr par maz?

Man nekad nav apzinātā vecumā bijuši tādi reāli ilgtermiņa nākotnes plāni. Esmu daudz un dikti vaļā acīm sapņojusi par visādām Oksfordām, Kembridžām, rakstniecībām, izdevniecībām, mārketinga projektu vadīšanām (ar kurām man būtībā nekad mūžā nav bijusi darīšana) un sazina ko vēl. Tagad, kad visas sapņainās opcijas visnotaļ ātri un brīžiem nežēlīgi izzūd, palikusi tāda paplika realitāte, kurā strauji tuvojas izlaidums - laiks izdarīt kaut kādus nopietnus lēmumus.
Būtībā līdz pat šim rītam apņēmīgi raudzījos tulkošanas maģistra virzienā.Šķita, ka atliek tikai izvēlēties starp mutisko vai rakstisko tulkošanu, un to jau nu līdz jūnija beigām var paspēt izdarīt bez sevišķas steigas. Un iestājeksāmenus galu galā var likt uz abām programmām.
Un tad es sāku lasīt nejaušā kārtā izvēlētu grāmatu, kura ir par literatūrzinātniekiem (nē, tā nav garlaicīgākā grāmata pasaulē), un sapratu, ka ir vēl tik nejēdzīgi daudz lietu saistībā ar literatūru, par kurām es tik tiešām gribētu rakstīt visādus papīrus. Kaut vai katru gadu pa bakalauram. Jo būtībā šeit piemērojams princips "Liela brēka, maza vilna" - es čīkstu daudz un dikti, ja man kaut kas jādara, bet nav tā, ka man tas nepatīk. Ir tā, ka man brīžiem pat ļoti patīk.

Lai vai kā... Grāmata ir reālistiska, tāpēc literatūrzinātniekiem tajā īsti nav naudas (vismaz pagaidām. viss vēl var mainīties) un viņi dzīvo pagraba istabiņā, kur uz griestiem ir slapji pleķi no pirmajā stāvā dzīvojošiem kaķiem. Es tomēr vēlos dzīvot istabiņā bez kaķu urīna un vismaz reizi mēnesī ēst Gan Bei, bet tā kā uz bagātu vīru neceru, tad nāksies vien pašai visu sapelnīt.
Mainu interesi literatūrā pret lietderīgiem, vēlams kaut cik pieklājīgi apmaksātiem talantiem.

P.S. Būtībā, ja nedaudz palabo, tad savu ideālās "profesijas" (I use this term loosely) aprakstu es atradu jau pirms kāda laikā kādā non-fiction grāmatā: 'He was what the English often called "gentlemen scholar", a professional university man uninterested in publishing or career advancement, but rather enamoured of intellectual pursuits and long, leisurely conversations and debates with those of similar intellectual bent.' 

Good friends, good books, and a sleepy conscience: this is the ideal life.

(Mark Twain)

Well, I have the first two parts covered. Working on the third...

Oda bakalaura darbam

Pie baltas lapas apsēžos
Kā pie baltas domas kapa.

Diez vai Mārim Melgalvam arī bija problēmas ar bakalaura darbu?

Grenholma metode

Vakar noskatījos JRT "Grenholma metodi". Nevarētu teikt, ka tā ir mana mīļākā izrāde zemes virsū (čau, "Ziedoni un Visums"), bet pēc tam vēl ilgi malu galvā visādas pārdomas par cilvēku dabu un to, kas tad tai izrādē īsti notika un kāpēc tur vispār kaut kas notika, kā arī apcerēju Ingas Alsiņas samāksloto tēlojumu un klusi savā galviņā vēlreiz pārliecinājos par to, cik ļoti man patīk Gatis Gāga. Manuprāt, tas, ka nevaru izrādi momentā izmest no galvas lielākoties ir labas izrādes rādītājs (viss, protams, ir ļoti subjektīvi).
Šodien noskatījos spāņu filmu, kas it kā uzņemta pēc tās pašas lugas motīviem, un neracionāli sadusmojos, jo likās, ka no pamatmateriāla tur ir palicis tieši nekas. Saprotu, ka tā būtu viena dīvaina filma, ja darbība notiktu tikai konferenču zālē, kurā nīkst četri cilvēki, bet vai tiešām vajag pilnībā pārveidot visu lugas sižetu, lai tur būtu vismaz a) viena seksa aina; b) vīrietis bez krekla; c) mīlestības trijstūris; d) visi iepriekš minētie? Uzrakstiet tad paši savu lugu, nevis sabojājiet tādu, ko kāds jau ir uzrakstījis.

Anyway: JRT "Grenholma metode" >>>>>> Piñeyro's "El método"

Visu laiku meklēju cilvēkus, kuriem attaisnoties par to, kāpēc nemācos psiholoģijas eksāmenam, lai gan vienīgais legit iemesls ir un paliek - jo ne-gri-bas! Varbūt tas, ka esmu apmeklējusi visas lekcijas man kaut kā nebūt palīdzēs (yeah, right).

Pirmdiena

Man būtībā nepiemīt tas universālais riebums pret pirmdienām, kas, spriežot pēc visiem tvītiem, gifiem un sazina kā vēl, ir pilnībā pārņēmis pasauli. Toties man ir nelielas problēmas ar šo konkrēto pirmdienu, jo es nesaprotu, ko viņa no manis grib.
Ja es mēģinātu iztulkot, ko šodiena man vēlas pateikt ar visiem dienas notikumiem, tad iznāktu kaut kas no sērijas You suck. No, I didn't mean it, you're awesome. Actually, I changed my mind - you really do suck. Well, you know what - you might actually be OK, but in case you are (which, btw, is still up for debate), it's going to cost you a lot of money.
Varbūt vajadzētu atbrīvot savu ģimeni, blogu un sevi pašu no manām divas stundas gulējušajām, dramatizēt-gribošajām smadzenēm, kurās nav palikusi vairs ne kripatiņa loģikas, un vienkārši iet un saldi nogulēt kādas 8 16 stundas vietas.
Vienīgi žēl, ka no rīta pamostoties nebūs nekādas baltas lapas, uz kuras visu var sākt no jauna.

Please note that automatically generated emails of this type are occasionally seen as spam by your email account, so please check your deleted and junk folders if you do not appear to have received this email.

Vismaz es neesmu vienīgā, kas kļuvusi bezgala neloģiska.

It's a challenge to move but it shouldnoe be. Ah can move. It has been done before.

(Irvine Welsh, Trainspotting)

Acīmredzot manas izjūtas darba dienu rītos ir tieši tādas pašas kā pieredzējušam narkomānam uz lomkām.

Gribu lasīt/rakstīt grāmatas, skatīties filmas un seriālus, kā arī britu tv šovus, bet pakausī visu laiku tāda nelāga sajūta, ka nekas netiek darīts ne bakalaura darba, ne angļu valodas variantu projekta, ne franču valodas prezentācijas labā. Tāpēc beigās nedaru ne vienu, ne otru, bet bezmērķīgi klīstu no vienas interneta lapas pie otras cerībā apklusināt stulbo sirdsapziņas balsi.

Ar latviešu dzeju un prozu esmu uz Jūs. Bet Ziedoni mīlu no visas sirds, tāpēc šovakar, pārlasot vienas no mīļākajām rakstnieka rindām, ir ļoti skumji. Un pēkšņi šķiet tik ārkārtīgi zīmīgi, ka svētdien tika nopirktas biļetes, lai vēlreiz dotos uz "Ziedonis un Visums".

Man ir pašam savs ēzelītis. Iekšējais ēzelītis. Mēs it kā labi saprotamies, bet dažkārt es domāju, ko vērts ir intelekts, ja nevar savu iekšējo ēzeli uzvarēt? Kā vērts, cik vērts? Ja es viņu uzvarētu, tad manis vairs nebūtu.

Es reiz redzēju, kā ēzelītis kāpj kalnā, un visu sapratu.

Ceļš gāja augšup pa kalnu, ēzelītis kāpa, līdz pusceļā apstājās. Ausis kustinādams, skatījās, brīnījās, pagriezās un klusītēm, lēnītēm gāja atpakaļ.

Es uzreiz sapratu viņa dvēseli. Uzgāja augšā tā mierīgi, klup, klup, augstu uzkāpa, paskatījās apkārt, palūkojās pa labi, pa kreisi, uz visām pusēm, apjēdza pasauli, viens pats tur pastāvēja. Likās, ka teju, teju, viņš ies tālāk, bet viņš pagriezās un gāja atpakaļ. Es sapratu viņa dvēseli, jāliek viņam miers.

Vieglas smiltis, Ziedoni!

BS

Parīt jāstrādā izstādē Skola 2013, un par godu šim notikumam man atsūtīja kopsavilkumu par visām humanitāro zinātņu fakultātē piedāvātajām studijām. Skat, kas rakstīts par dārgo angļu filoloģiju.

3. kursā tiek piedāvāta specializācija

•  literatūrā un kultūrā,
• valodniecībā, t.sk. prakse lietišķajā valodniecībā, kas veicina padziļinātu izpratni par zināšanu lietojumu profesionālajā dzīvē.

Vēl par 3. kursa specializāciju:

• valodniecība (valoda, kultūra, tulkošana; radošā rakstīšana; Eiropas Savienības institucionālais un projektu vadības diskurss; prakse lietišķajā valodniecībā)
• literatūra un kultūra (amerikāņu literatūra, ievads vizuālās un filmu studijās, literatūrzinātnes pētījumu metodoloģija)

Būšu ko palaidusi garām.

Vainoju Gunu pie tā, ka man ir atklājusies pavisam jauna pasaule britu panel quiz show veidolā. Iepriekš biju redzējusi vienu vai divas Never Mind the Buzzcocks  sērijas un vēl varbūt kādu klipu no QI, bet pēdējā laikā mani grūti atraut no The Big Fat Quiz of the Year  vai arī Would I Lie to You? Nezinu, kurš teica, ka britiem nav humora izjūtas, bet viņš/viņa (let's be gender inclusive) smagi kļūdījās.

Normālas gripas simptomi: augsta temperatūra 38,0 - 40,0.

Mans gripas paveids: 37,1 > 38,0 >36,6 > 38,0 > 37,2 > 37,5

Un tas viss divu dienu laikā. Fun times.

Twist, Oliver, Twist.

Tas notiek, ja mēs ar Līgu kopā rakstam bakalaura darbu. Bilde, protams, Līgas mākslas darbs.

Dienas atklāsme: lai gan kofeīns tajā suslā, ko es parasti dzeru universitātē, droši vien ir tikpat daudz, cik wide-shots Toma Hūpera Les Miserables ekranizācijā, uz mani tam laikam ir spēcīga iedarbība vai arī darbojas kaut kāds placebo efekts, jo šodien savu dienišķo devu suslas neiedzēru, tāpēc jau no plkst diviem neesmu spējīgā noturēt acis vaļā. Tas, protams, rezultējās tajā, ka iekritu ar seju spilvenā un uz kādu pusstundu vienkārši izrubījos.

P.S. Number of Dickens references during the day (aka, 'the Dickens number') - 2

Academic pain in the ass

Rakājoties pa dižā interneta dzīlēm, jau kādu laiku atpakaļ atklāju, ka ir tāds izdevums kā Dickens Studies Annual, kurš iznāk reizi gadā (hence the name) un ir piepildīts ar rakstiem par un ap dārgo Čārliju, nu vai vismaz viņa laikabiedriem. Mana akadēmiskā sirsniņa, ieraugot šādu ar Dikensu saistītu pētījumu zelta bedri, ietrīsējās, bet toreiz kaut kā padziļināti nepētīju, vai un kur es varētu pie vismaz kāda šāda eksemplāra tikt. Bet tā kā tagad esmu atkal veiksmīgi nonākusi avotu meklēšanas stadijā, kura, šķiet, nekad nebeigsies, tad atgriezos pie dvēselē iekritušā Dickens Studies Annual, lai noskaidrotu, ka viens izdevums maksā aptuveni 175$ - 195$. Saprotu, ka tā ir 400 lpp. bieza hardcover grāmata, nevis tenku lapele, ko var izlasīt vilcienā pa ceļam uz lekcijām, bet still... Laikam jau izdevums paredzēts gudriem Dikensa pētniekiem, kuri ar to pelna naudu, nevis nabaga studentiem, kuriem jāmokās ar strupceļā iestrēgušu bakalaura darbu.

Anyway, mana jau iepriekš minētā akadēmiskā sirsniņa tika mazliet salauzta, bet Dickens Studies Annual, kurš iekļauts katrā otrajā izmantotās literatūras sarakstā, kas kaut mazliet saisīts ar Dikiju, ir kļuvis par ultimate suņa naglu attiecīgā vietā. Kādreiz būs lieki ~7750$ nopirkšu visus volumes tīri principa pēc.

Vai tā ir sakritība, ka Titānikā galveno varoņu vārdu (Rose un Jack) pirmi burti ir tādi paši kā Šekspīra Romeo un Džuljetā?
Lūk, šādas domas mani nomāc, tuvojoties vieniem naktī.

Идиот

Ar visai trīcošo roku atzīmēju goodreads, ka šobrīd lasu Dostojevska "Idiotu" krieviski. Pagaidām tas izpaužas tā, ka es ik pa laikam bailīgi palūru uz savu kindlu un ceru, ka manī pēkšņi atvērsies kāda krievu valodas čakra vai arī ka Dostojevskis raksta sākumskolas līmeņa krievu valodā.
Lai vai kā, paredzu, ka šis būs visai ilgs un mokošs process un manas "50 grāmatas gadā" var iet ieskrieties.

Lūdzu, nelaidiet mani virtuvē, citādi tas beidzas ar piedegušiem cepumiem, iespējams neizdevušos kūku un to, ka es uz sevi dusmojos un īgņojos, jo man nekas no gatavošanas nesanāk, bet tas savukārt noved pie atziņas, ka man vispār nekas nesanāk. Ergo, mazliet pārfrāzējot iepriekšējo kursa darba vadītāju - what's the point of you?

Ciemiņi rīt grauzīs čipsus, idc.

Gribu lai arī pie manām durvīm uzrodas Gendalfs un sarīko visu tā, lai iznāk, ka I'm going on an adventure (vēlams ar Torinu). Jo pati esmu kūtra kā kamielis*, bet piedzīvojumus gribas.

*tas noteikti nav legit izteiciens, bet lūdzu novērtēt manas aliterācijas spējas

Golden Globes negulētās nakts ietekmē sapņoju, ka universitātē pasniedzu reālisma literatūru, bet nekādi nespēju izlemt, kuras grāmatas no Dikensa daiļrades likt lasīt saviem studentiem. Čārlij, esi čalis, izvācies, lūdzu, no maniem sapņiem.

Prioritātes

The Big Fat Quiz of the Year > Kursa darbs > Franču valodas eksāmens

Vainoju Gunu.

Books don't offer real escape, but they can stop a mind scratching itself raw.
You talk, when you cease to be at piece with your thoughts.

Nezinu, vai un kā īsti šie citāti īsti ir saistīti paši par sevi, bet vismaz šodien viņus ļoti skaisti savienoju es, jo abi aizķēra kādu visai jūtelīgu stīgu manā organismā.